Maize un rauši

Viduslaikos, salīdzinot ar miežiem, būtiski pieauga rudzu audzēšana, tos pat sāka eksportēt. No rudziem cepa ilgas stundas raudzētu, smaržīgu, sātīgu maizi. Maizi bieži cepa arī no miežiem. Kviešu maize vienkāršajiem cilvēkiem toreiz bija svētku ēdiens, ikdienā to ēda pilsētnieki un turīgie iedzīvotāji. To cepa no rupja maluma pilngraudu kviešu miltiem ar dabīgu ieraugu. Svētkos cepa plāceņus un raušus.

Rudzu maize
Rudzu maize ir viens no svarīgākajiem ēdieniem Livonijas laikā. Grūtos laikos rudzu miltiem pievienoja citus, lai palielinātu mīklas apjomu. Rudzu maizi pēc vecajām tradīcijām cep lielos kukuļos. Miltus plaucē ar vārošu ūdeni, mīklu jauc ar ieraugu, pievienojot iesalu un ķimenes. Mīklu raudzē ilgas stundas. Cep karstā malkas krāsnī. Kopumā salinātās maizes gatavošanas process ilgst divas dienas. Cep arī rudzu formas maizi. To gatavo no mīkstākas mīklas, lej formās un var izcept arī elektriskajās cepeškrāsnīs.

Speķa rauši
Speķa raušu kārdinošā smarža pārņem latviešu mājas pirms ziemas un vasaras Saulgriežiem, bet konditorejās tos var baudīt ik dienu. Pīrāgus cep no kviešu vai rudzu miltu rauga mīklas, pilda ar kūpinātu, sīki sagrieztu un ar sīpoliem saceptu cauraugušu cūkgaļu. Garšai var pievienot arī ķimeņu sēklas. Igauņi pīrāgus parasti cep ar šķiņķa vai maltās gaļas pildījumu.

Magoņmaizītes
Livonijas laikā magoņu plāceņus cepa svētkos no rupja maluma kviešu pilngraudu miltiem un saldināja ar medu. Mūsdienās magoņmaizītes cep no raudzētas kviešu smalko miltu mīklas, pārkaisītas ar magonēm un cukuru. Gatavas tās pārklāj ar biezu šokolādes glazūru, kādas Livonijas laikā vēl nebija.