Gaļas ēdieni

Livonijas turīgo iedzīvotāju maltītes sastāvēja galvenokārt no gaļas ēdieniem, kurus gatavoja no mājlopu un mājputnu gaļas, kā arī medījumiem. Livonijā gaļas lietošanu ierobežoja ar daudzām gavēņa dienām, kuras ar viltīgiem paņēmieniem mēģināja apiet. Zemnieki gaļu ēda svētkos, pret to izturējās taupīgi, ikdienā iztiekot ar nelielu gaļas, speķa vai tauku piedevu graudaugu ēdienam.

Gaļa uz iesma
Turīgo livoniešu galdam gaļu gatavoja uz dzīvas uguns. Uz iesmiem cepa gan lielus lopus, gan putnus – tos varēja savērt vienu aiz otra. Iesmu grozīja, lai gaļa izceptos vienmērīgi. Liesāku gaļu speķoja ar taukiem cūkgaļas gabaliņiem. Mūsdienās šādu gaļu piedāvā brīvdabas tirgos un gastronomijas festivālos. Ikdienā uz iesma biežāk cep šašlikus – uz oglēm ceptus nelielus marinētus gaļas gabaliņus. Šis ēdiens kļuva populārs padomju laikā.

Mārtiņdienas gailis vai zoss
Veselu vistu, gaili vai zosi tradicionāli cep 10. vai 11. novembrī jau daudzus gadu simtus tā atzīmējot Mārtiņdienu gan kristīgajā, gan pagāniskajā tradīcijā. Parasti cepeti pilda ar āboliem vai plūmēm un cep krāsnī. Viduslaiku kungi, lai izceltu savu sociālo statusu, gaļai mēdza bagātīgi pievienot mūsu dienām neparastākas garšvielas, piemēram, kanēli, krustnagliņas vai mandeles.

Desas
Livonijas laikā bija ļoti taupīga attieksme pret nokautu lopu, izmantoja visu gaļu – no šņukura līdz astītei. Dažādus atgriezumus sakapāja, sajauca ar garšvielām un pildīja desās, ko pēc tam kūpināja skurstenī un cepa svētku reizēs. No cūkas asinīm un putraimiem gatavoja asinsdesas, tās cepa maizes krāsnī uz salmiem un ēda ar brūklenēm. Reizēm gatavoja arī gaļas baltās desas.