LIVONIJAS GARŠA UN ĒDIENI

Igauniju un Latviju no 13. līdz 16. gadsimtam ģeogrāfiski un ekonomiski vienoja Livonija. No tā laika esam mantojuši līdzīgu dzīvesstilu un tradīcijas. Vietējo tautu nacionālā virtuve veidojās no pašu izaudzētā, nomedītā un nozvejotā, izmantojot arī savvaļas augus. Garo ziemu dēļ ir izveidojušās izkoptas prasmes produktus ilgstoši saglabāt.
Livonijā pārtikā lietoja graudaugus, pākšaugus, piena produktus, dārzeņus un zaļumus, zivis, mājlopu, putnu un medījuma gaļu, atkarībā no rocības un sociālā statusa.

Šeit ir kopsavilkums mūsdienu tradicionālie ēdieni, kuru gatavošanas vēsture sasaucas ar Livonijas periodu. Siers, biezpiens, piens ar ogām. Kaņepes. Kamas milti. Zirņi un pupas. Skābenes un sēnes. Miežu putra un rudzu maize. Skābēti kāposti un sālīti gurķi. Ķilavas. Kūpinātas zivis. Uz dzīvas uguns cepta gaļa un nēģi. Sālītas siļķes.

Līdz 16. gadsimtam vienīgais vietējiem cilvēkiem pieejamais saldums bija medus. Ir saglabājušās izcilas alus un medalus brūvēšanas tradīcijas. Svētkos cepa pīrāgus, magoņmaizītes un kūkas. Livonijas laikā pa jūras un sauszemes tirdzniecības ceļiem Eiropā sāka ievest eksotiskas garšvielas, tās bija ļoti dārgas un pieejamas tikai turīgo iedzīvotāju namos. Nāca modē vīnus papildināt ar garšaugiem un garšvielām.
Igauņu un latviešu virtuve laika gaitā veidojusies no mūsu dabas un no dažādu tautību, reliģiju un sociālo slāņu iedzīvotāju tradīcijām.