Vecveravas apriņķis (Pelva, Valga, Veru)

Vecveravas apriņķis turpina godināt senās paražas, taču lapbrāt pieņem arī jauno un noderīgo. Senos laikos vietējie ļaudis dzīvoja pārtikas sagādes, pārstrādes un svētku gaidīšanas ritmā. Par to, cik ēdiens bijis svarīgs, varam uzzināt no tolaik lietotajiem sinonīmiem: dvēseles āķis, ķermeņa balsts, pasaules turētājs. Šobrīd gan pārtika un ēšana šķiet ļoti ikdienišķa, un ēdieni lielā daļā Igaunijas, un visas pasaules, ir ļoti līdzīgi. Tomēr ir zināmi vismaz daži, tikai Veravas apvidum, kā arī plašāk Dienvidigaunijai raksturīgi ēdieni, kurus citur Igaunijā nepazīst. Piemēram, biezpiens ir Dienvidigaunijas ēdiens, kurš no šejienies izplatījies tālāk pa visu Igauniju. Senāk sõir jeb svaigsieru gatavoja tikai Setumā, Verumā un Latvijā. Šobrīd Setumā un Verumā kopīgiem spēkiem pieteikuši šo īpašo svaigsieru Eiropas Savienības produkta ģeogrāfiskās izcelsmes norādei.
Tāpat Dienvidigaunijai raksturīga gaļas kūpināšana pirtī, kas, kopā ar melnās pirts tradīciju, ierakstīta arī UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Tā kā griķus, kaņepes un lēcas audzējuši tikai Dienvidigaunijā, tad šeit ēsta griķu putra, lēcu un kaņepju ēdieni. Tikai Dienvidigaunijā kāposti kopā ar grūbām sautēti biezā putrā, kā arī gatavota zirņu un pupu putra - tamp. Tāpat populāra pārtikas uzglabāšanas metode bijusi skābēšana un fermentēšana. Papildus gaļas ēdieniem ir gatavoti arī ēdieni no asinīm un iekšām, ko joprojām turpina godāt liellopu un aitu audzētēji, kuru šai apvidū ir daudz.